Andrejs Mūrnieks, Dr. sc. adm.
Šis mācību gads būs iezīmīgs ar diskusijām sabiedrībā par izglītību – sakarā ar Saeimas ārkārtas vēlēšanām, jaunu valdību un iepriekšējā 20 gadu perioda izvērtējumu. Svarīgi ir saprast, ko Latvijā šajā laikā esam ieguvuši, kur pieļautas kļūdas, kas būtu jāmaina, lai izglītība atbilstu 21. gadsimta izaicinājumiem.
Bieži ir dzirdami apgalvojumi par nepieciešamību izglītībā pēc inovācijām, radošuma, spējas būt mobiliem un prasmīgiem tehnoloģiju jomā. Taču viena lieta ir politiskā retorika, cita – reālie darbi. Dara uzmanīgu tas, ka tie paši politiķi, kuri šobrīd iestājas par inovāciju politiku, vēl pirms pusotra gada kvēli cīnījās par Izglītības inovācijas fonda likvidāciju (!). Jācer, ka pavērsiens domāšanā uz inovāciju atbalstu neaprobežosies ar vārdiem, bet minētā fonda darbība tiks atjaunota.
Taču ir vismaz divi jautājumi izglītības politikā, par kuriem pēdējā laikā runā mazāk.
Cik organizēta un mācībām labvēlīga ir vide skolās?
Kāda ir ētisko vērtību un izvēļu izpratnes nozīme izglītībā?
Saskaņā ar izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvju sniegto infromāciju, pagājušajā gadā ir par 9 % samazinājušies vidējie rādītāji dabas zinību jomā (neraugoties uz visai labi organizēto dabas zinību projektu un jauno tehnoloģiju ienākšanu skolās). Kritusies arī sekmība matemātikā. Iespējams, ka tieši mācībām nelabvēlīga psiholoģiskā gaisotne ir par iemeslu skolēnu nesekmībai īpaši pamatskolas klasēs. Attieksme, kas nereti klases kolektīvos vērsta uz nemācīšanos kā normu un mācīšanos kā anomāliju, ir kardināli jāmaina ar īpašu pedagoģisko metožu palīdzību un visas skolas darba organizācijas pārkārtošanu. Ir jāveicina gan pašdisciplinētība un pozitīva solidaritāte mācībās ieinteresēto skolēnu vidū, gan pastāvīgi jāaktualizē skolu iekšējās kārtības noteikumi. Nedrīkst pieļaut, ka atsevišķi skolēni paralizē mācību procesu spekulējot ar pārprastām bērnu tiesībām (ne bez dažu vecāku un atsevišķu sabiedrības grupu netieša atbalsta).
Destruktīva pieeja mācību procesam jānomaina pret konstruktīvu un ieinteresētu. Šeit sava daļa atbildības jāuzņemas gan direktoriem, audzinātājiem, vecākiem un pedagogiem (t. sk. sociāliem pedagogiem un psihologiem), gan mācību satura veidotājiem, lai, no vienas puses, mācīties būtu interesanti – atraktīvu mācību materiālu un metožu dēļ, gan, no otras puses, uz to mudinātu atbilstoša radoša gaisotne klases kolektīvā un visā skolā. Taču jauni un interesanti mācību materiāli netaps, ja nebūs īpaša un pamatīga atbalsta inovāciju iztrādāšanai.
Izglītības un zinātnes ministrijas politikā akcents jāpārliek no ārējas kontroles, akreditācijām, atskaitēm un pārbaudēm, kas radošo garu mēdz slāpēt, uz atbalsta mehānismiem, palielinot skolu un pedagogu kompetenci un atbildību.
Amerikaņu pedagoģijas zinātnieks R. L. Krains, aptaujājot 11 283 personāldaļu vadītājus, ir noskaidrojis, ka, pieņemot skolu absolventus darbā, viņi pretendentos visaugstāk vērtē: uzticamību (94 %), attieksmi pret darbu (84%), spēju strādāt komandā (74%), spēju ātri mācīties (57%)*. Spējai mācīties un strādāt komandā uzmanība jau tiek pievērsta. Taču no cilvēciskām īpašībām pirmajā vietā, kā redzams, ir morāla kvalitāte (uzticamība raksturo cilvēku, uz kuru var paļauties, tātad – godīgu, patiesu). Otra populārākā nepieciešamā īpašība, ko nosaukuši personāldaļu vadītāji, būtībā ir darba tikums, ieinteresētība darbā. Tas nozīmē īpašu dispozīciju pret saviem pienākumiem, kurus nedrīkst atļauties pildīt pavirši, vienaldzīgi. Būtībā minētā zinātnieka pētījums netieši parāda, ka, nevis ekonomika determinē morāli, bet drīzāk otrādi: morāle ir sekmīgas ekonomikas priekšnoteikums un pamats.
Nosauktās tikumiskās īpašības par maz akcentētas mācību procesā un mācību grāmatās. Maza nozīme mācību priekšmetu struktūrā šobrīd ir tieši ētikai, kuras uzdevums ir iztirzāt šos jautājumus un sekmēt godīguma, uzticamības un citu vērtību apzināšanos. Pēdējos gados morālo izvēļu nozīmes apzināšanās ir sarukusi vēl vairāk tādēļ, ka ētika ir iemudžināta sociālo zinību saturā (pamatskolā) un izņemta no vidējās izglītības paraugplāniem. Ētikas dimensijai, protams, ir jācaurstrāvo visu mācību priekšmetu saturs, tomēr bez atsvišķas mācību nodarbības, kurā tas notiek regulāri, mērķtiecīgi un pamatīgi, situācija neuzlabosies.
Situāciju saasina arvien plašāka atkarību izplatīšanās un to neslēpta propaganda masu medijos un reklāmās. Ja nemainīsim kardināli mediju politiku, tad ētikas mācību priekšmeta entuziastu, garīdznieku, vecāku un skolotāju pūles būs veltas – iepretī masveida spiedienam, ko izjūtam ik dienas televīzijā un internetā. Morālais realtīvisms, nihilisms, cinisms, egoisms, vieglprātība un iecietība pret amorālismu galu galā var novest pie līdzīgiem notikumiem kā Lielbritānijā.
Viens no traģiskākajiem izaicinājumiem izglītībā, ko sāksim izjust skolās fiziski, ir skolēnu skaita samazināšanās. Turklāt depopulācijas procesi Latvijā visticamāk turpināsies. Tas prasa no valsts jaunu politiku attiecībā uz aizbraukušajām ģimenēm un skolēniem, kuri vairs nedzīvo savā tēvzemē. Kā tehniski to risināt (ar tālmācības programmām, latviešu valodas skolām ārzemēs, svētdienas skolām) – tas jau ir taktikas jautājums. Bet, ja nevēlamies šos bērnus zaudēt Latvijai pavisam, šāda politika būs jārada.
Skaidrs ir arī sabiedrības pieprasījums pēc svešvalodu apguves arvien agrīnākā vecumā (1. klasē, pirmsskolā). Šis pieprasījums, līdz ar lētajām aviobiļešu cenām un atvērto darba tirgu Eiropā, ir cieši saistīts ar emigrācijas perspektīvām. Kas tādā gadījumā būs ar mazajām lauku skolām un skolām, kurās paliks arvien mazāk skolēnu? Visticamāk mazo skolu problēma tuvākajā laikā būs jārisina ar valsts īpašas programmas palīdzību.
Dzimstības kritums neapšaubāmi liek uzdot jautājumu, kas ir jāmaina un jāpapildina izglītības saturā, lai uzlabotu skolēnu – topošo pilsoņu – izpratni par ģimeni, atbildīgu laulības dzīvi, kas orientēta nevis tikai uz dzīves baudīšanu, bet arī uz bērnu radīšanu un audzināšanu. Līdztekus vērtību aspektam šajā kontekstā aktuāls ir praktisko dzīves prasmju arsenāls, ko skolēns varētu gūt no izglītības savas nākamās ģimenes uzturēšanai (ekonomika, mājsaimniecība, veselīgs dzīves veids, sadzīvošanas prasmes).
Būtisks jautājums ir par dzimtenes mīlestības un savas nacionālās identitātes apjēgšanas nozīmi izglītības saturā. Vai šo izglītības aspektu vajadzētu uzsvērt? Varbūt tieši otrādi – vajag gatavot skolēnu jau no mazotnes multikulturālai videi, trenējot dzīvē traucējošu vērtību straujākai aizmiršanai (lai pasargātu no psiholoģiskas traumas, kad sava dzimtene būs jāpamet, līdz ar ģimenes pārcelšanos uz citām valstīm darba meklējumos)?
Skaidrs, ka šī ir morāla problēma, kas risināma pietiekami smalkjūtīgi, bet tomēr dziļi un pamatīgi, ja mēs – kā Latvijas pilsoņi – vēlamies mūsu kultūras, tautas un valsts kontinuitātes saglabāšanos un attīstību mūsdienu pretrunīgajā pasaulē. Globālajam un lokālajam, Eiropas un Latvijas komponentam, tāpat kā ekonomiskajām izdevīgumam un morālajam ideālismam acīmredzot ir jāatrodas līdzsvarā.
Morāles aktualitāte izriet arī no pēdējo mēnešu politiskajiem notikumiem.
Kāpēc tika atlaista 10.Saeima?
Ne jau tādēļ, ka tajā būtu vairāk nezinošu un neprasmīgu deputātu kā iepriekšējās. 10.Saeimas atlaišanas iemesls ir morālas dabas. Cilvēkiem bija apnicis, ka sola vienu, bet balso citādi, ka politiķi melo un blēdās.
Tātad visas valsts un arī izglītības mērķos ir jāatgriežas morālajai dimensijai.
Radošums un atvērtība jaunajam ir jālīdzsvaro ar gadsimtos pārbaudītām morāles vērtībām, ko pēdējos gados bijām ignorējuši – paļaudamies, ka brīvais tirgus un ārvalstu investīcijas visu sakārtos. Ir jāatjauno demogrāfiskais līdzsvars. Ir jāatjauno ticība valsts varai. Ir jāatjauno saskaņa starp dažādām kopienām. Ir jāatjauno katra cilvēka motivācija rīkoties godprātīgi un atbildīgi. Tie ir valsts pastāvēšanai izšķirīgi mērķi, kuriem jāatbalsojas arī izglītībā.
Tuvākajā laikā visticamāk pieaugs arī pedagogu nevalstisko organizāciju loma. Jau sen ir nobriedusi nepieciešamība aktīvāk izmantot šo potenciālu izglītības pārvaldes jomā. Bez profesionālo asociāciju līdzdalības reformas nespēs gūt nepieciešamo efektu un nedos atgriezenisko saiti par to – kā tās īstenojas praksē.
Tāpēc mans aicinājums visiem pedagogiem jaunajā mācību gadā – aktīvāk iesaistīties savu mācību priekšmetu skolotāju asociāciju darbā. Vispirms, protams, iestājoties tajās un veltot nedaudz sava laika šīm sabiedriskajām aktivitātēm.
Būsim vienoti, aktīvi un radoši!
Atjaunosim morālo gaisotni sabiedrībā un ticību Latvijas nākotnei!
* Andersone, R. Izglītības un mācību priekšmetu programmas. – Rīga: RaKa, 2007, 47
________________________________________________________________________________
Vai tiešām sācies karš ar oligarhismu?
Andrejs Mūrnieks, Dr. sc. adm. (nedaudz īsākā versijā publicēts laikrakstā „Diena” 2011. gada 9. jūnijā)
Viens no argumentiem lēmumam par Saeimas atlaišanu Valda Zatlera runā bija "demokrātijas privatizācija". Daudzi to saista ar ekonomiskās un politiskās varas saaugšanas tendenci, kas Latvijā sākās jau pirms 20 gadiem. Zīmīgi, ka vārdā pagaidām tiek saukti galvenokārt tikai 3 oligarhi. Bet vai tiešām Latvijā viņu ir tik maz? Un vai uz Latvijas politiku neizdara spiedienu netieši arī daudz turīgāki un varenāki cilvēki no ārvalstīm. Vai vispār ir valstis bez oligarhisma? Protams, to var saukt arī citādi – par lobismu. Bet vai tas daudz maina būtību? Mūziku pasūta tie, kuri par to maksā. Vai tad nauda nav mūsdienu sabiedrības vienīgais „dievs”? Var jau simboliski rīkot oligarhu bēres un cīnīties ar oligarhismu katram sevī. Tomēr šai parādībai var meklēt arī dziļākus cēloņus. Viens no tādiem: brīvā tirgus kapitālisma un demokrātijas pretruna. Iespējams, tā nav neatrisināma. Taču patlaban tās risināšanā Latvija ir nonākusi strupceļā.
Procesi Latvijā nav atraujami no likumsakarībām, kas novērojamas citur pasaulē, piemēram, saasinās pretruna starp diviem varas principiem – starp kapitālismu (brīvo tirgu) un demokrātiju. Demokrātija paredz absolūtu politisko tiesību vienlīdzību (viens cilvēks – viena balss), turpretī kapitālisms nozīmē to, ka ekonomiski spēcīgākais izstumj vājāko – pierāda L. Turovs. [Thurow, 1996, 31] Viņš uzskata, ka princips “izdzīvo stiprākais” un nevienlīdzīga pirktspēja veido ekonomiskās efektivitātes būtību kapitālismā. Ļaudis un firmas tiecas pēc efektivitātes, lai kļūtu bagātākas. Pateicoties brīvajam tirgum, bagātākie kļūst vēl bagātāki, bet ekonomiski vājākie zaudē.
Demokrātija ar valsts (kā sabiedrības vadības galvenā mehānisma) palīdzību savukārt tiecas pēc vienlīdzīgām iespējām, piemēram, piedāvājot visiem vienādu sākuma izglītību, ar nodokļu palīdzību pārdalot ienākumus. Taču, ņemot vērā mūsdienu kapitāla pārvietošanās ātrumu un apjomu, valsts vara zaudē starptautiskajam kapitālam. Tās nozīme samazinās – uzskata sociologs Z. Baumans. [Бауман, 2002,132]
Vai valsts nozagšanas būtība plašākā nozīmē nav pilnīgs sabiedrības kontroles zudums pār ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem (atteikšanās no savas naudas, robežām, vairāku pilsonību atzīšana vienam indivīdam u.c.)?
Šaurākā nozīmē valsts nozagšana notiek kādu vietējo ekonomisko grupējumu labā, kas cenšas valsts kontroles un sadales funkcijas izmantot pārsvarā savās interesēs. Vissliktākājā gadījumā vara var nonākt kriminālu grupējumu rokās, kā tas šur tur ir noticis Latīņamerikā. Taču tas viss nebūtu iespējams, ja tauta – mūsdienu demokrātijas iespēju apstākļos – būtu vienota gan rīcībā, gan arī idejiski.
Nacionālas valsts institūcijas un starptautiskā kapitāla pretrunas atspoguļojas arī konkrētās ideoloģijās. Pirmajā gadījumā ir runa par valsts nozīmes saglabāšanu (ko tādā vai citādā veidā sastopam sociāldemokrātu, nacionāli konservatīvu partiju un daļēji kristīgo demokrātu ideoloģijās). Otrajā gadījumā ir tāda brīvā tirgus veidošana, ko nekas neiegrožotu (mūsdienās – labi pazīstamā neoliberālisma ekonomiskā ideoloģija).
Latvijā un citviet pasaulē papildus šai pretrunai iezīmējas arī cīņa starp vietējā kapitāla un ārzemju kapitāla (banku, investoru) interesēm. Pirmā intereses it kā tiecas aizstāvēt tā dēvētās oligarhu partijas (jāsaka – ne visai sekmīgi). Otro ekonomisko spēku intereses – vairāk vai mazāk – aizsargājušas gandrīz visas līdzšinējās Latvijas valdības (piemēram, patlaban starptautiskais aizņēmums pamatā vērsts uz banku sistēmas stabilizēšanu, nevis uzņēmējdarbības attīstīšanu).
Vai šādā kontekstā oligarhisms jāsaprot kā vispārēja parādība?
Jā un nē.
Rietumos tomēr striktāk nodalītas varas zaru kompetences un naudas vara ir mazāk jūtama vai maskētāka. Miljonāri retāk tieši iejucas politikā un retāk startē vēlēšanās. Turklāt kopējais tiesiskās kārtības un likumu spēks ir daudz lielāks. Gadrīz neiespējami ir cilvēkam ar apšaubāmu reputāciju ilgtoši saglabāt sabiedrības, mediju un vēlētāju atbalstu. Grūti iedomāties, ka pēc Jūrmalgeitas sarunām līdzīga gadījuma, kāds no tajās iesaistītajiem politiķiem varētu atgūt vēlētāju uzticību kādā no vecās demokrātijas valstīm.
Atslēga demokrātijas reālai iedzīvināšanai politikas procesos tātad ir morālā atbildība, turklāt ne tikai vārdos. Taču nebūs līdzēts tikai ar kādu morāles kodeksa pieņemšanu (kuru varēs piekārt uz nagliņas un aizmirst). Pārmaiņām jāskar plašāk visu publisko telpu, t. sk. masu medijus. Daži simboliski runā par „jaunu derību” jeb vienošanos starp tautu un eliti, starp varas atzariem, starp morāli un politiku. Jāpanāk izpildvaras nošķiršana no likumdevējas varas (piemēram, ja deputāts kļūst par ministru, tad zaudē deputāta pilnvaras uz visu sasaukuma laiku utml.) Ir jānāk izmaiņām vēlēšanu sistēmā (mažoritārā, jauktā) tā, lai vēlētāji iegūtu kontroli pār deputātiem arī Saeimas vēlēšanu starplaikā. Tad nebūtu kā tagad, kad daļas deputātu vainas dēļ jāatlaiž visa Saeima.
Vai esam gatavi šādai fundamentālai atjaunotnei, politiskās sistēmas restartēšanai?
Valda Zatlera Rīkojums Nr. 2, Saeima atlaišana un ārkārtas Saeimas vēlēšanas mums paver šādu iespēju. Taču ar nosacījumu, ka inteliģence ne tikai rakstīs atbalsta vēstules, bet arī piedalīsies aktīvā sabiedrības pārveidē. Līdzīgi kā tas bija Trešajā atmodā. Uz laiku ir jāatliek iesāktā grāmata, glezna vai projekts un jāiesaistās politikā.
Kā?
Vispirms jau apzinot un izdiskutējot katras jomas ietvaros tos absolūti neatliekamos 5 – 10 soļus, kas varētu šo jomu izvilkt no stagnācijas. Par to jāvienojas profesionāļu vidē. Ir jāvienojas arī par tām vērtībām, kuras konsekventi centīsimies īstenot. Ir jāatsakās no ērtās klišejas par to, ka viss ir relatīvs (tā tas nav pat Einšteina „relativitātes teorijā”). Protams, ka monopola uz absolūto patiesību nav nevienam, tomēr tas nenozīmē, ka patiesības nav vispār, ka mēs nevarētu tuvoties tās izpratnei. Varam vismaz vienoties par principiem: reāls taisnīgums darbos nevis vārdos, meli jebkurā formā ir nepieņemami, tradicionālās ģimenes vērtība ir neapstrīdama, tāpat kā cilvēka cieņa, godīgums, cieņa pret Latvijas kultūru, vēsturi un latviešu tautu un valodu.
Visbeidzot ir jāmeklē savs trešais ceļš – starp gļēvu padošanos globalizācijas negatīvajām sekām un aprobežotu antiglobālismu, starp kašķīgu, sektantisku nacionālismu un lētu kosmopolītismu, starp galējo liberālismu un tikai pagātnē sakņotu konservatīvismu, starp kolektīvismu, kas mantots no PSRS laikiem, un galēju individuālismu, ko cenšamies piesavināties no Rietumiem, starp stindzinošo plānveida ekonomiku un nekontrolējamu brīvo tirgu ar tajā ieprogrammētajām krīzēm, starp valsts diktātu, no vienas puses, un atomizētu egoistu patērētājsabiedrību, no otras puses. Atrodot pareizo vidus ceļu. Nemētājoties no viena grāvja otrā – kā tas diemžēl noticis visus 20 iepriekšējos gadus. Šajā ceļā mums diez vai līdzēs Igaunijas atdarināšana vai nekritiska citu valstu pieredzes pārņemšana.
Ir skaidri jāapzinās, ka oligarhisma pamatā ir aplami veiktā pri(h)vatizācija, kuru savulaik pamatoja ar atsaukšanos uz Rietumu liberālisma principiem. Taču faktiski notika valsts mantas izdāļāšana savējiem par sviestmaizi. Vai tas nedraud mums atkal, saistībā ar nodomiem privatizēt palikušos valsts uzņēmumus?
[..]Ne vienmēr un visur ir jārada viss pilnībā no jauna. Divritenis nav otrreiz jāizgudro. Morāles jomā ir jāatjauno vērtības, kas allaž ir bijušas Latvijas un Eiropas kultūras mantojumā. Tās tikai jāaktualizē un jāiedzīvina atbilstoši jaunajiem izaicinājumiem, kurus mums izvirza pašreizējais laiks un situācija. Pilnu tekstu sk. šeit
1. Thurow, L., C. The Future of Capitalism. How Today’s Economic Forces Shape Tomorrow’ s World. – London: Nicolas Brealey Publishing, 1996
2. Бауман, З. Индивидуализированное общество. – Москва: Логос, 2002
